Kungi, esmu sapratis ka dzīvē jēgas nav un tā vietā lai es kā niere taukos dzīvotu un mīlētu katru dienu jaunu sievieti, es kā nēģeris vergoju savam kungam un pavēlniekam, pretī nesaņemot neko. Līdz ar to esmu nolēmis doties trimdā uz Mazkrānu ciemu un sākt būvēt kosmosa staciju. Kurā tādi kā es varēs dzīvot pēc sirds patikas, nebaidoties no vagara bļauriem, žvidzinošās pātagas, priekšnieka ganīšanos pa ofisu, kā Lainera riņķošanu pa Mazirbes atklāto okeānu pievakara paisuma iespaidā.
Tur mēs visi saticībā dzīvosim līdz būsim pietiekoši daudzi lai atriebtos visiem mūsu pāri darītājiem – Luksemburgai, Monāko, Vatikānam, Lutriņu karaļvalstij un Mazās Kalnu ielas samurajam. No šā plāna realizēšanas attur tikai tas, ka esmu ar 3ās klases izglītību un kosmosa staciju esmu redzējis tālajā 67 gada izdevumā Izkrāso pats. Arī fakts ka esmu vēl savam ķēniņam parādā par govīm, teļiem, visiem pīļknābjiem un purva blusām, ko sapirku uzplauksnījuma gados. Diez vai tuvākos 1000 gadus spēšu atmaksāt un mocīšos 10 mušu nāvē. Nākošais faktors ir tas, ka man jau ir 79 gadi un ar vienu kāju stāvu kapā un ar otru s*dos. Tā kā es ceru, ka beigās tomēr viss nokārtosies un taisnība pastāvēs un mans plāns izdosies.
Šī stāsta morāle – ko sēdi kā zemi pārdevis!
©Andis
Līdzīgi ieraksti:
